Paulas Punkstiņas personālizstāde “Rūpju bultas”

Kuratore: Zane Onckule Kas paliek pāri, kad noraujam visu lieko un cenšamies nonākt līdz kādam būtiskam kodolam? Vai šāds kodols vispār pastāv, vai tas saglabājas savā stabilitātē? Izstādē “Rūpju bultas” Paula Punkstiņa pietuvojas identitātei kā robežstāvoklī esošai un ievainojamai struktūrai, kura nepārtraukti veidojas no jauna. Ekspozīcija atklājas materiālu un psiholoģisku sablīvējumu telpā – vietā, kur “es” kā patības serde lokās, plaisā, izšķīst un no jauna ieņem aprises. Svārstoties starp ievainojamību un pretošanos, rotaļīgumu un distanci, mākslinieces darbi iezīmē to, kā subjektivitāte pielāgojas spiedienam, tomēr pilnībā neizzūd. Izstādes idejiskajā centrā ievietojies elastīgs poliuretāns jeb tā dēvētās “atmiņu putas”, kas vienlaikus kalpo kā konstrukcija un metafora ķermeniskumam un atkailinātībai. Tās absorbē spiedienu un katru triecienu, pakļaujas iedarbībai un tad lēnām atgriežas sākotnējā veidolā. Punkstiņa šo materiālu traktē kā “esences modeli”: mainīgu, bet atmiņu saglabājošu; pieredzes uzlādētu, taču neatgriezeniskai deformācijai nepakļāvīgu. Pārklāts, caurdurts vai savienots ar invazīviem elementiem – bambusa bultām, taksidermijas fragmentiem, velosipēdu detaļām, sintētiskiem matiem,– miesai līdzīgais materiāls kļūst par atseguma un pašatklāsmes vietu. Vietumis tas ietērpts medaini porainā membrānā, kas atgādina otro ādu: tā sola aizsardzību, tomēr pilnībā neaizver robežu starp iekšpusi un ārpusi. Ekspozīcijā aplūkojamie skulpturālie objekti eksistenciāli ietonētā stāstījuma ietvaros funkcionē kā protēzes un implanti. Fragmentēti cilvēka un dzīvnieka anatomijas elementi – mati, ragi, ekstremitātes – iemieso nestabilus esības stāvokļus un sasaucas ar Jūlijas Kristevas abjekcijas jeb riebuma jēdzienu, kas izgaismo ķermenim un apziņai piemītošās svārstības starp identificēšanos un atgrūšanu. Klīniskas un industriālas atsauces – formas, kas raisa asociācijas ar operāciju galdiem vai nenosakāmiem pārvietošanās mehānismiem,– izstādē ienes vienlaikus aprēķinātas iejaukšanās un reizē kustību ierobežojošu atmosfēru. Šī sterilitāte asi kontrastē ar materiālu maigumu, ko tās caururbj, balsta vai ieskauj. Uzburtā spriedze atbalsojas arī autores izpētes un studijas darbā izmantotajos žestos – rakstiskajās notācijās kā alternatīvās domu izpausmēs:… kā izvairīties no lodes, tomēr turpināt nest sevī ievainojumu… Stirnas tēls izstādē caurvijas kā kolektīvas semantikas piesātināts simbols, kas iemieso nevainību, naivumu, jaunību un piederību. Dekonstruējot šo “Bembija” tēlu, Punkstiņa apšauba pastāvības ilūziju un pēta sliekšņus starp dzīvību un nāvi, klātbūtni un izdzēšanu. Aiziešana šeit nav beigas, bet pārtapšana kļūst par pārdali, nevis iznīcību. Pārdomas atmiņas laukā paplašina no personīgajiem arhīviem un atrastiem attēliem veidoti fotogrāfiski kolāžu darbi. Tie iemieso meklējumus un izkropļojumu, uzdodot jautājumu: vai sašķeltas un nevēlamas atmiņas spēj sašķobīt esību? Individuācija sākas ar (ie)griezumu, laika gaitā uzaugušais pašpalīdzības slānis piesātināts ar apspiestiem afektiem un apslāpētu pieredzi. Lai arī pašcieņas un pašnaratīva dzinulis cenšas to pārrakstīt, pieredzes nospieduma pēdas saglabājas, tālāk marķējot identitātes kontūras. Heidegeriskā izpratnē “esība-pasaulē” nav atdalāma no tapšanas; eksistence ir iesaiste, nevis sastingums. Punkstiņas prakse mājo šajā spriedzē starp sairumu un rekonstrukciju, izceļot ievainojamību, savstarpēju atkarību un nemierpilnu tuvumu objektam-subjektam. Sākotnēji iecerēta kā atvērts eksperiments, izstāde uzrāda pavērsienu mākslinieces materiālajā un konceptuālajā pieejā. Atkāpjoties no iepriekš izmantotajām alumīnija plāksnēm un UV drukas, Punkstiņa pievēršas procesiem, kuros ideja tieši pārtop materiālā: apdedzinātas malas, perforācijas, kausēti pārklājumi. Tulkojums kļūst par centrālu kategoriju: starp valodu un vielu, pieredzi un formu, plīsumu un rezonansi. Simptomātiski mākslinieces jaunībai, “Rūpju bultu” centrālo asi definē refleksijas par patības fluiditāti, tās noturīguma un nenoturīguma svārstībām, par izvēlēm un personiski piedzīvotu šķiršanos, kā arī par zaudējuma un sevis pārdefinēšanas pieredzēm. Cik reižu “es” jāievaino, pirms pielāgošanās nervs tiks uztrenēts un kādas nogulsnes to caurvīs, tam atgriežoties šķietami “sākotnējā” formā? Paula Punkstiņa ir “Kim? Open Call 2026” laureāte. Paula Punkstiņa (dz. 2001) ir latviešu vizuālā māksliniece. Viņa ir absolvējusi fotogrāfijas studijas Hāgas Karaliskajā Mākslas akadēmijā un šobrīd studē maģistrantūrā Piet Zwart institūtā, Roterdamā. Savos darbos Paula akcentē identitātes izpēti, trauslumu un izzušanas pārejas. Apvienojot filozofiju ar vizuālām metaforām, viņas mākslinieciskā prakse pievēršas konceptu pārvēršanai materiālā formā. Nesenie projekti ietver personālizstādi DOM Gallery, Rīgā (2024), kā arī gaidāmu duo izstādi kopā ar Sāru Frankkolu (Sara Francola) Art Au Centre, Ljēžā (2026). Grupu izstādes: Kim? Black Market (2024, 2025), Where Are You Currently? galerijā Paradise, Hāgā (2025), RESTART galerijā Prospektas, Viļņā (2024), kā arī Limburgas biennālē Marres House for Contemporary Culture, Māstrihtā (2024). Paulas Punkstiņas pateicības: ģimenei, Sārai Frankolai, Timam Rosam, Aīdai Valdesai Gomezai. Izstādi atbalsta: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Kokmuiža, Media Port Kim? Laikmetīgās mākslas centrs un izstādes komanda: Izpilddirektore: Evita Goze Programmas direktore: Zane Onckule Projektu vadītāja: Katrīna Jauģiete Komunikācijas vadītāja: Kristiāna Bērza Pārdošanas direktore: Dārta Purvlīce Izstādes mediatores: Betija Briede, Linda Šterna, Emīlija Austra Lodiņa, Alise Sedleniece Tehniskā komanda: Aldis Bušs, Andris Maračkovskis, Jānis Noviks Dizains: Anna Ceipe Teksta tulkojums angļu valodā: Valts Miķelsons Latviešu valodas korektūra: Ilze Jansone Angļu valodas korektūra: Will Mawhood