JĒZUS MĀSIŅA

RASA JANSONE JĒZUS MĀSIŅA "Jēzus māsiņa" ir feministiskā utopija, ko Rasa Jansone Latvijas laikmetīgajā mākslā piesaka laikā, kad šaubas par sieviešu tiesībām uz drošību un reproduktīvajām izvēlēm arvien biežāk pāršalc arī Latvijas sabiedrību. Kā neverificēta vēstures versija vairāk par pagātnes revidēšanu izstāde aicina vērst skatienu nākotnē, lai iztēlotos alternatīvu un radikāli atšķirīgu pasauli. Izstāde apliecina autores briedumu, manifestējot apzinātu un ilgtermiņā izstrādātu māksliniecisko domāšanu. " Izstāde “Jēzus māsiņa” piedāvā spēcinošas mātbūšanas un mājās pārnākšanas stāstu, kas gan iejaucas, gan bagātina klasisko Rietumu mākslas kanonu. Rasas Jansones jaunrades metodi raksturo tādu filozofu kā Donnas Haravejas (Donna Haraway) un Sadijas Hartmenas (Saidiya Hartman) formulētā spekulatīvās fabulācijas pieeja, kurā noteikts uzmanības režīms savijas ar vēstures teoriju un pasaules radīšanas praksēm, sašūpojot ierastās zināšanu hierarhijas. Rasas Jansones lielformāta kolāžās gleznieciskie žesti un spektrālais kolorīts mijas ar atsaucēm uz ikoniskajiem Marijas attēlojumiem Renesanses meistaru darbos un izgriezumiem no komerciāliem modes un pavārmākslas žurnāliem. Šis “neiespējamais salikums” ļauj izstāstīt “neiespējamo stāstu”, kurā vēstures fakti, arhivētās tradīcijas, kritiska izvaicāšana un empātiska iztēle paver spekulatīva naratīva iespēju, kas ir reizē fantastisks, konceptuāls un alegorisks. Rasas Jansones Marijas tēls vairs necieš izraidījuma trūkumu kā, piemēram, klasiskajās “Bēgšanā uz Ēģipti” ainās, – ziedus, kas Renesanses gleznojumos simbolizēja Marijas pašaizliedzīgo raksturu nomainījušas ēdamās sēnes. Ainavas dziļumā mājiņas skurstenis kūpina dūmus. “Varbūt viņai vairs nav jābēg, varbūt Jāzeps tur vāra savai ģimenei sautējumu?” māksliniece retoriski vaicā. Marijas tēlā varam saskatīt mūsdienu sievietes iezīmes – pēc garas darba dienas malā nomestas kurpes ir aizstājuši ērti krokši. Viņas klēpī vai vēl tikai iedomās ieraugām meitiņu – Jēzus māsiņu – ar kuru Marija spēlējas ne vairs ar savām divām, bet daudzu sieviešu rokām. Lai arī Marijas tēla traktējumā arvien jūtama spriedze, ko pazīstam no Rasas Jansones iepriekšējiem darbu cikliem, mākslinieciskajā interpretācijā arvien vairāk ienāk postkritiskas iezīmes. Tās tiecas izlīdzināt zaudējumu un dziedināt ievainojumus, kā arī uzsver mātbūšanas jutekliskos aspektus un atklāj mātes pieredzē ietverto rīcībspēju. “Jēzus māsiņa” ir feministiskā utopija, ko Rasa Jansone Latvijas laikmetīgajā mākslā piesaka laikā, kad šaubas par sieviešu tiesībām uz drošību un reproduktīvajām izvēlēm arvien biežāk pāršalc arī Latvijas sabiedrību. Kā neverificēta vēstures versija vairāk par pagātnes revidēšanu izstāde aicina vērst skatienu nākotnē, lai iztēlotos alternatīvu un radikāli atšķirīgu pasauli. Izstāde apliecina autores briedumu, manifestējot apzinātu un ilgtermiņā izstrādātu māksliniecisko domāšanu. Jana Kukaine Atbalsta: Valsts kultūrkapitāla fonds un Rīgas Dome